Mums visiem ir tiesības uz savām dīvainībām. Arī man, protams, tādas piemīt. Viena no tām - man patīk aiziet neatvadoties. Man patīk ‘lidostu cilvēki’, ar kuriem var runāt, neprasot vārdus, telefonus, e-pastus un draugiem.lv kontaktus. Tādu nav bijis maz. ‘Jacob’s Creek’ dzeršana ar golferi, kas nokavēja biznesa tikšanos Londonas lidostā, bekpekeri no Austrālijas, ar ko nakšņojām Helsinku ostā uz soliņiem, jo bija atcelta viesnīcas rezervācija, kaut kādu profesoru Berlīnes lidostā, pa kluso pīpējot lidostas tualetē, kad reiss tika atcelts, un citiem pilnīgi dažādiem cilvēkiem, ar kuriem nācies iepazīties, un uzreiz atvadīties.
Šādu ‘taktiku’ - no names, no phones esmu piekopis arī Latvijas ‘tusiņos un burziņos’, nereti izraisot neizpratni sarunubiedros, izaicinoši jautājot vai patiešām vārds, vecums, dzimums, darba vieta, algas lielums, telefona modelis, mašīnas zirgspēki un citi rādītāji ir tik svarīgi, lai varētu veidot ne konstruktīvu, tomēr patīkamu sarunu.
Taču reiz, un varbūt vēl joprojām, es nožēloju reizi, kad vēlējos, bet nevarēju uzzināt neko par sastapto cilvēku un tas notika šādos apstākļos.
Pārvietojoties no termināļa hvz uz termināli ‘neatceros-kuru-bet-to-no-kura-lido-British-Airways’ JFK lidostā ar tā ‘vietējo’ čuk-čuk bāni uz platformas sasmaidījos ar vienu no apburošākajām sievietēm, kādu man jelkad ir nācies redzēt. Mēs iekāpām vienā vagonā, pieklājīgā sasmaidīšanās, kas štatos nav nekas neparasts turpinājās, arī galamērķis, augstākminētais terminālis bija kopīgs. Viņa izkāpa ātrāk un uzkrītoši pētīja lidostas plānu gaidot, kad viņu panākšu. Nesteidzīgi soļojām līdzās un, kad bijām izkļuvuši ārā, es uzsmēķēju. Sieviete pienāca un smaidot palūdza cigareti. “Flying from LA?” es jautāju, jo biju pamanījis ‘LAX’ atzīmi uz viņas somas uzlīmes. “No, I’m flying to LA. From Egypt’. Šīs divas pirmās frāzes es, laikam, atcerēšos vienmēr. Kā mīl teikt man pazīstams ‘ments’ - vārds pa vārdam, burts pa buram, un es jau zināju, ka viņa ir no Indonēzijas un citus sīkumus par viņas ceļošanas paradumiem. Still - no names. Mūsu izlidošanas laiks atšķīrās par 15 minūtēm, un savu ‘darīšanu’ rezultātā turpat lidostā arī pašķīrāmies. Tomēr manī bija kāds iekšējs nemiers un neprātīga vēlme viņu nezaudēt.
Izgāju slaveno lidostu ‘Security’, nopirku 2 Starbucks kafijas, vienu - paredzētu viņai, un vēroju pasažieru plūsmu, kas lēnām pildīja Tax free zonu. Tad es viņu ieraudzīju - pie pasu kontroles. Tālāk viņa netika. Joprojām nav zināmi iemesli, kādēļ, un, tas laikam arī nav tas svarīgākais. Skaļruņos paziņoja iekāpšanu manam lidojumam un es viņu vairs nekad neesmu redzējis. Tomēr joprojām atceros un dažreiz domāju, kā būtu, ja šoreiz es būtu izdarījis izņēmumu. Iespēja taču bija…
